Kad aizraujoša dzīve ietilpst vienā vārdā – vīns

Kas ilgāk saglabājas atmiņā – garša vai smarža, varbūt izskats un skaņa, bet varbūt sajūtas? Bet kādi cilvēki pieskaras jūsu mīļākajam vīnam? Vai esat par to aizdomājušies? Iespējams, būtu grūti atbildēt, neredzot, nesajūtot, neiedziļinoties. Vārdu sakot, nesaliekot visus punktus uz “i”. Tāpēc padalīšos kādā stāstā par draudzību starp cilvēku un vīnu – cilvēku, kurš jau vairāk nekā 20 gadus ir dzīvi aizrāvies ar vīnu: domās, vārdos un darbos. Stāsts par cilvēku, kurš nepārtraukti mācās, meklē pilnību un brīvību dzīvot tā, kā pašam gribas, un stāsts par kādu vīna namu, kur dzimst vīns, kas iekaro arvien vairāk siržu visā pasaulē.

Sergio Patricio Hormazabals Baglietto un “Ventisquero” vīna pagraba (Čīle) draudzība sākās 2009. gadā, kad vīna pagrabs svinēja devīto savas pastāvēšanas gadu. Sergio profesionāli vīndara amatā sāka darboties 1997. gadā. „Ai, nē, es neizvēlējos vīnu! Tas izvēlējās mani. Un es iemīlējos. Citādi nevaru nosaukt to sajūtu, kad vēlies izzināt visu līdz sīkākajiem smalkumiem,” smaida harizmātiskais vīndaris izglītojošās degustācijas sākumā, turēdams sarkanvīnu glāzē tā, ka zālē sāk smaržot pēc viegla flirta.

Varbūt vieta, kur strādājat, ir patiešām maģiska?

Daļēji tā arī ir. „Ventisquero vīna pagraba nosaukums ideāli atspoguļo dziļāko mūsu darba būtību – tas ir spāņu vārds, kas nozīmē ledus kalns vai ledus upe. Nepieciešams daudz laika, lai izveidotu tādu brīnumu, bet tas paliek redzams vairākās paaudzēs. Tāpat ir ar mūsu vīnu – vajag salīdzinoši daudz laika, kamēr noris process, taču iegūtais rezultāts iepriecina ilgi. Mūsu viedoklis par vidi, kurā strādājam, un uz tiem, kuri strādā ar mums, tikai papildina mūsu koncepciju. Cenšamies radīt ne tikai vīnu, kura vērtība saglabātos daudzus gadus, bet arī veidot ilgstošus sakarus – ar dabu, ar cilvēkiem mums apkārt. Cieņa pret dabu un cilvēkiem ir pats svarīgākais apstāklis bez kura nebūtu šī rūpala. Priecājos, ka arvien vairāk vīna pagrabu sāk izmantot šīs vērtības. Maģija slēpjas sabiedrībā.

Pēc kādām vērtībām dzīvē vadāties pats? Varbūt jums ir nepārkāpjami likumi vai ticējumi?

Jā, tādi ir. Vienmēr esmu dzīvojis ļoti brīvi – ļāvu sev brīvi izvēlēties tās lietas, kas man sniedza prieku dzīvot, sadarboties ar cilvēkiem, ar kuriem gribēju. Tāpat ir arī vīna ražošanā – ļāvu sev eksperimentēt. Sāku Francijā, klasiskajā skolā, bet paskatieties, kur esmu tagad! Arī tagad ļauju sev brīvi izvēlēties un interesēties par vīnogu šķirnēm, dažādām vīna ražošanas tehnikām, tomēr vienmēr ievēroju morāles normas. Tās ir pamatlietas, ko vienmēr ņemu vērā, strādājot ar citiem un meklējot valodu ar sevi.

Droši vien savā darbā satiekat daudz cilvēku, kuri tiešām daudz zina par vīniem? Varbūt šajā laikā esat izveidojis vīna baudītāja portretu?

Taisnību sakot, biežāk satieku cilvēkus, kuri saka, ka neko par vīniem un vīna darīšanu nezina, taču šo gadu gaitā esmu sapratis, ka tā ir tikai pašaizsardzība – cilvēki kautrējas un bieži baidās izskatīties nezinoši, kaut gan tā nemaz nav. Un nemaz nevar būt. Ikviens, kurš uzsāk vīna iepazīšanas procesu jau zina gandrīz tikpat, cik vīndaris. Tikai no vēlmes ir atkarīgs, cik tālu šajā iepazīšanas ceļā dosieties. Tas ir tāpat kā klavierspēles iesācējam – jāsāk ar pašām vieglākajām, vienkāršākajām melodijām, bet tālāk… Bezgalīgas izvēles iespējas un ceļi savas garšas atrašanai. Patiesībā varu teikt, ka vīna baudītājs nav profesija vai kaut kas, ko vajadzētu speciāli mācīties. Tas vairāk ir pozitīvs uzskats – baudīt dzīvi, baudīt pārtiku un dzērienus. Pazīt garšas un meklēt jaunus savienojumus.

Vai varat īsi aprakstīt savus radītos vīnus? Vai kāds no tiem ir jums mīļākais?

Mūsu vīna pagrabā ražo pietiekami daudz dažādu vīnu dažādos kvalitātes līmeņos. Piemēram, YALI projekts. Tas ir lielisks, īpašs vīns, kura gatavošanas procesā cenšamies saglabāt pēc iespējas vairāk savvaļas gara. Un tas izdodas, jo iedvesmu smeļamies tepat no dabas. Domāju, ka šim vīnam būs lielas sekmes. Ziniet, ikviens vīns ir unikāls, aprakstīt visus ir bezcerīgi! Ir jāizmēģina. Un viss būs atkarīgs no acumirkļa noskaņojuma, kurā to baudīsiet. Tāpēc es nevaru pateikt, kurš ir mans mīļākais vīns – viss ir atkarīgs no tā, kādā vidē esmu, ar kādām emocijām dzīvoju. Kaut arī biežāk izvēlos vieglākus vīnus, kuri nav paredzēti ilgai nogatavināšanai, izmēģinu arī sarkanos – tāds profesionālais ieradums.

Kā sava darba un dzīves vērtības akcentējat cilvēka cieņu pret dabu un citiem cilvēkiem. Būtu ļoti interesanti uzzināt, kā VENTISQUERO vīna pagrabs iederas šo lietu uzraudzīšanā?

Kā jau minēju, ilglaicīgas attiecības ar cilvēkiem mums ir ļoti svarīgas. Ne tikai ar tiem, kuri pie mums strādā, bet arī ar tiem, kuri dzīvo mums kaimiņos. Kaut gan, atklāti sakot, tie, kuri dzīvo mums kaimiņos, un tie, kuri pie mums strādā, ir vieni un tie paši cilvēki. Mēs nolīgstam kaimiņu iedzīvotājus, jo sapratām, ka viņi mums ir tikpat svarīgi kā vīnogas, no kurām ražojam vīnu. Ja mums nebūs roku nebūs arī vīnogu. Piedalāmies dažādās izglītības programmās skolās – dalāmies pieredzē ar tur esošajiem bērniem.

Cenšamies arī citur rīkoties tā, lai pēc iespējas mazāk ienestu haosu dabiskajos procesos – izmantojam ekoloģiskus līdzekļus kaitēkļu apkarošanai, notekūdeņi tiek attīrīti un izmantoti vīnogulāju laistīšanai, vecie vīnogu stiebri tiek izmantoti kompostā, 80 % atkritumu, kas rodas mūsu vīna dārzos, ir pārstrādājami; tie ir plastmasa, stikls, kartons. Turklāt tam visam klāt nāk ikdienas uzskati par ierastajām lietām.

Kā iztēlojaties sevi pēc 20 gadiem?

Nu, varbūt 20 gadus vecāku. Nezinu kur, nezinu kādu, bet noteikti zinu, ka arī turpmāk ražošu vīnu. Ražot vīnu, to baudīt un priecāties par dzīvi, palielināt vīna un ēdiena sadraudzību gastronomijā – varbūt tāds varētu būt mans mērķis. Jebkurā gadījumā – par centrālo asi paliks vīns. Par to esmu pārliecināts.

Šķiet, ka tas ir ilgi koptas draudzības piemērs. Degustācija tuvojas noslēgumam, dalībnieki jautri čalo, dalīdamies izjūtās, bet mūsu komanda paceļ pēdējo glāzi ar sarkano YALI. Lai veiksmīga un aizraujoša dzīve!