Plaģiātisms – laikus neapturēta gastronomijas modes tendence?

Arvien skaļāk un karstāk apkārt dzirdam diskusijas par to, kas būs modē nākamajā gadā, pēc kādām tendencēm dzīsimies modes pasaulē un kādiem jaunumiem ļausim savandīt gastronomijas lauku. Bet mēs šoreiz diskutēsim par vienu gastronomisko tendenci, kas paliek uz viļņa, neatkarīgi no tā, kāds gads vai kādas tendences pareģo zinātāji.

Gastronomijas pasaulē “pilns ar cilvēkiem, kuri nepatiesi stāsta, ka ir oriģināli” – ne tik sen teica angļu molekulārās gastronomijas virtuozs un populārā “The Fat Duck” restorāna īpašnieks Hestons Blumentāls. Tā pati kleita, tikai cita meita – teiksim arī mēs un šodien parunāsim par déjà vu sajūtu, staigājot no viena restorāna un citu. Bet konkrētāk – par plaģiātismu. Šī tendence bija izplatīta pagājušajā gadā, saglabājās šajā gadā un, visdrīzāk, nebūs pārāk skaļi teikts, ka būs aktuāla arī nākamajā gadā. Un vēl daudzus gadus pēc tam.

Katrs pie sevis atzīstieties – par ko domājat, apmeklējot vienu vai citu jaunatklāto restorāniņu, vai tad, kad uz konkurentu galda pamanāt simpātiskus šķīvjus vai ārzemju portālos acis aizķeras pie interesantām receptēm/ ēdiena pasniegšanas/ kokteiļa? Atzīsim – jā, mēs arī pazīstam to sajūtu ar tik tikko jūtamu skaudības piegaršu un pikantu īpašumtiesību (un reizē arī savtīguma) gaidām, kas ļauj domāt, ka jebkura pamanītā vai izdzirdētā, citu radītā ideja var būt mana!

“Elementāri, Vatson!” tas ir plaģiātisms. Kaut bieži neapzināts un, šķiet, nevainīgs, tomēr joprojām – plaģiātisms. Protams, gastronomijā, tāpat kā mākslā vai modē, aizsargāt idejas ir ļoti sarežģīti vai pat neiespējami (un to daudzi veiksmīgi arī izmanto). Droši vien būsiet dzirdējuši, ka slavenā, šobrīd jau nestrādājošā restorāna “El Bulli” šefpavārs F. Adria apmēram mēnesi sava laika veltīja savas jaunās ēdienkartes publiskošanai – fotografēja un izplatīja jaunās ēdienkartes attēlus tā, lai visi ēdieni, servēšanas smalkumi un izmantotie trauki būtu skaidri redzami. Kāpēc? Tāpēc, lai kaut nedaudz aizsargātu un pamatotu savas idejas īpašumtiesības! Dažādu kompetenču šefpavāriem arvien retāk radās doma, aizņemties idejas no šī restorāna, jo lepoties ar citu šefpavāru pazīstamajiem darinājumiem kā ar saviem, mazākais, būtu kauns.

Nevēlamies nevienu aizskart, tomēr atzīstam, ka Latvijas sabiedriskās ēdināšanas tirgū plaģiātisma tendence ir skaidra un ieņem spēcīgu pozīciju, bet kauna sajūtu dažs labs šefpavārs jau ļoti dziļi paslēpis un nekautrējas noskatītu ideju pasniegt kā savu vai palepoties, ka viņš pirmais vienu vai otru interesanto lietu dienas gaismā izvilcis. Un, kad jau trešajā restorānā atrodi tādus pašus šķīvjus, glāzes, akmens masas paplātes vai metāla groziņus frī kartupelīšiem, kļūsti nikns. Saprotams, ka lietuviešu tirgū ir mazākas piedāvājumi iespējas sabiedriskās ēdināšanas sfērai (trauki, iekārtas, produkti u.c.) un cena bieži nav adekvāta, taču vai tiešām nevaram atrast oriģinālus risinājumus no esošajām iespējām vai atrast jaunas mūsdienu globālajā pasaulē? Piekrītam, cita izmēģinātu ideju piemērot sev ir “drošāk”, tomēr bieži notiek tā, ka idejas tiek kopētas akli, un, lai nebūtu tik acīmredzami, tiek pievienoti daži savi sīkumi. Piemēram, ēdienu dekorēšanai tiek izmantotas ēdamās puķes un… cirtainais pētersīlis. Vai internetā ievietotie ēdienu attēli – vilina pasūtīt, sniegt neaizmirstamas garšas, bet… kaut kur citā pasaules malā, jo šie attēli nepieder tam restorānam, kurš tos publicējis. Tie esot “aizlienēti”. Droši vien smaidāt, šo lasīdami tomēr pamēģiniet šeit neiztēloties sevi.

Protams, bieži notiek arī tā, ka kaut kur Amerikā eksistējošs restorāns vai kafejnīca tieši ar visu savu koncepciju un interjeru pēkšņi tiek atvērts Baltijas valstīs. Franšīze vai maģija? Nē, zādzība. Tikai to ir grūti pierādīt, bet bieži vien oriģinālās vietas īpašnieki pat nezina, ka kaut kur pasaulē eksistē identisks restorāns, kura īpašnieki nepelnīti gūst slavu par lielisko ideju.

Līdzinās karam bez noteikumiem? Mums – jā, īpaši tad, kad déjà vu sajūta pārņem arī ēdienkartes lasīšanas laikā. Piekrītam, ir tādi ēdieni, kuri kļuvuši par klasiku, un neviens vairs nespēj atcerēties, kurš tos izdomājis, vai šie ēdieni ir nozīmīgi kā tradicionāli vienai vai otrai valstij, reģionam. Apsveicama iniciatīva ir saviem viesiem parādīt citu valstu virtuvi, jo ne jau visiem ir iespēja aizceļot un uz vietas iepazīt ēdiena kultūru. Taču ir iespējams atrast arī tādus eksemplārus, kas ir nozīmīgi ne jau kaimiņvalstij, bet blakus esošajai kafejnīciņai vai restorāniņam. Paklanāmies to šefpavāru priekšā, kuri ievēro goda kodeksu un nepiesavinās kolēģu idejas. Vismaz tajā pilsētā/valstī, kurā strādā.

Ļoti gribētu novēlēt, lai gan cilvēki, kuri atvērs jaunus restorānus, gan šefpavāri saprastu, ka tie, kuri apmeklēs viņu restorānus, nav pilnīgi nejēgas vai pelēkā masa. Viņi ir diezgan saprātīgi, spējīgi salīdzināt, turklāt vērīgi un viņiem patīk arī ceļot. Ja ne realitātē, tad vismaz virtuāli. Tāpēc cieniet savus viesus, kolēģus un tos, kuri palīdz atrast jaunas nišas mūsdienu pārpildītajā pasaulē – nezodziet viņu idejas. Bet ja tā darāt, vismaz izrādiet cieņu, darot to kvalitatīvi, nevis, kā pagadās.